Ir dažādi viedokļi un teorijas par to, kā radušies cilvēki: vieni domā, ka cilvēks ir radies no senām būtnēm, kas reiz dzīvojušas tepat uz zemes, bet otri  uzskata, ka cilvēku ir radījusi visvarena būtne – Dievs. Taču, trešie ir pārliecināti, ka dzīvība radusies ārpus zemes. Vairāk pierādījumu ir pirmajam viedoklim, kas ir evolūcijas teorija. Bet otrais – kreacionisms – (no latīņu valodas creatio; creatonis – radīšana) – koncepcija, ka dzīvās dabas daudzveidība ir radīšanas akta rezultāts. Mācība, ka katram cilvēkam ieņemšanas vai piedzimšanas brīdī tiek radīta jauna dvēsele. Kreacionisms jeb dievišķās radīšanas teorija pārstāv uzskatu, ka cilvēku, tāpat kā visu dzīvo un nedzīvo pasauli ir radījusi kāda augstāka būtne, piemēram, Dievs. Šī ideja sastopama dažādās reliģijās un ir bijusi noteicošā lielāko cilvēces pastāvēšanas laika posmu. Cilvēka veidošanās gaita bija gara un sarežģīta. Pagāja vismaz 3 miljoni gadu, līdz cilvēks kļuva tāds kā mēs.

     Cilvēces šūpulis ir Āfrika. Tieši tur 1974. gadā cilvēki atrada vissenāko, pagaidām zināmo cilvēka priekšteča pārakmeņotās atliekas jeb fosilijas, nosaukdami to par “ Lūsiju”. Tās piederējušas sievietei, kas dzīvojusi vairāk nekā pirms 3,4 miljoniem gadu. Šai būtnei bija gan cilvēka, gan pērtiķa iezīmes. Cilvēku priekštečus pētnieki nosauca par australopitekiem. Šī senā cilvēkveidīgā būtne jau bija pārvietojusies stāvus, visticamāk, ka viegli ieliektiem ceļiem. „Lūsijai” bija nelielas smadzenes, zema piere un spēcīgi žokļi. Ar stiprajiem zobiem viņa varēja sakošļāt daudzveidīgo augu barību. Iespējams, ka barības ieguvei viņa izmantoja akmeņus vai nūjas. Daļu dzīves „Lūsija”, visdrīzāk, bija pavadījusi, rāpdamās kokos, kuros varēja atrast barību, paslēpties no plēsīgiem zvēriem un pārnakšņot. 2006. gadā tika publicēta pirmā informācija, ka Etiopijā zinātnieki atraduši cita australopiteka fosilijas, kas ir ~150 tūkstošus gadus vecākas par 1974. gadā atrastajām „Lūsijas” fosilijām.

     Pirmo cilvēkveidīgo būtni sauc par Homo habilis – (latīņu val. homo – cilvēks + habilis parocīgs, piemērots) „prasmīgo cilvēku”, jo šī būtne jau prata izgatavot akmens rīkus. Pirms 1,6 miljoniem – 200 000 gadu dzīvoja nākamā cilvēkveidīgā būtne – Homo erectus.   (latīņu val. homo – cilvēks + erectus – uzcelts stāvus) – „stāvus staigājošais cilvēks”.  Šī būtne bija veikla un varēja diezgan ātri paskriet, mācēja izgatavot salīdzinoši sarežģītus darbarīkus un spēja nomedīt lielus un ātrus dzīvniekus. Pirmatnējos cilvēkus, kas pirms 200 000 – 35 000 gadu dzīvoja Eiropā un Rietumāzijā, sauc par neandertāliešiem.  Homo neanderthalensis (latīņu val. homo – cilvēks + neanderthalensis – Neandertāles) – cilvēkveidīgā būtne, kas pēc ķermeņa uzbūves visvairāk līdzinājās mūsdienu cilvēkam.  Viņi bija spēcīgi, muskuļoti, ar izvirzītu žokli, slīpu pieri un izteiktiem uzacu lokiem. Smadzeņu apjoms viņiem bija lielāks nekā mūsdienu cilvēkam. Neandertālieši bija pirmie zināmie cilvēki, kas apglabāja mirušos un rūpējās par slimniekiem. Iespējams, ka viņi lietoja primitīvu valodu, lai sazinātos. Neandertāliešu dzīves laikā bija iestājies aukstāks klimats, tāpēc viņi iemācījās patverties alās, veidoja mājokļus un apģērbu. Apmēram pirms 35 000 gadu, nenoskaidrotu apstākļu dēļ, neandertālieši izmira. Viņi bija „saprātīgo cilvēku” sānu atzars – mūsdienu cilvēku brālēni.

     Ne vēlāk, kā pirms 100 000 gadu, izveidojās mūsdienu cilvēks, ko cilvēki nosaukuši par Homo sapiens (latīņu val. – homo – cilvēks + sapiens – gudrs) – mūsdienu cilvēks jeb „saprātīgais cilvēks”.  Viņa ķermeņa uzbūve izveidojās tāda, kāda tā ir mums. Arī viņa prāta spējas bija līdzīgas mūsdienu cilvēkam. Homo sapiens dzīvoja Eiropā, Āzijā, Amerikā un Austrālijā. Līdz ar „saprātīgā cilvēka” parādīšanos par galveno saziņas un pieredzes nodošanas līdzekļi kļuva valoda.

     Mūsdienu Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, kā arī Zviedrijas teritorija ilgi bija neapdzīvojama, jo to klāja ledus. Tikai apmēram pirms 16 000 gadu tas pamazām sāka kust. Vispirms ledāji atkāpās no tagadējās Lietuvas daļas, tad no ledus atbrīvojās tagadējās Latvijas teritorijas, bet ziemeļrietumu Igaunija – tikai 9. gt. p.m.ē. Kopš tā laika vairākkārt mainījusies ir arī Baltijas jūra – tā bijusi gan lielāka, gan mazāka nekā mūsdienās. Mainījies arī ūdens sāļums. Baltijas ledus ezers – Baltijas jūras vecākā stadija. Šim ezeram nebija savienojuma ar jūrām, tādēļ tas bija pildīts ar saldūdeni. Baltijas ledus ezera stadija ilga apmēram 6 000 gadus. Nākamā Baltijas jūras stadija bija Joldijas jūra. Tā bija plašāka par tagadējo jūru, un ūdens tajā bija sāļāks nekā tagad. Šis periods ilga tikai dažus simtus gadu (pirms 10 – 9 tūkstošiem gadu). Pēc tam jūra atkal kļuva par ezeru. Sākās Ancilus ezera periods (pirms 7,5 – 7 tūkstošiem gadu). Pamazām izveidojās Ancilus ezera savienojums ar Ziemeļjūru, šis savienojums kļuva aizvien lielāks, ūdens apmaiņa ar jūru spēcīgāka, ūdens aizvien sāļāks, kamēr sākās Litorīnas jūras periods (pirms 7,5 – 2,8 tūkstošiem gadu). Tikai apmēram pirms 3000 gadu Baltijas jūra ieguva tagadējos apveidus. Ledājiem kūstot, pamazām iezīmējās tagadējo upju (Daugavas, Ventas, Gaujas u.c.), ezeru (Burtnieku, Lubāna, Usmas u.c.) krasti. Šļūdoņu atstātie smilts, grants un māla sanesumi veidoja kalnus (Gaiziņkalnu, Mākoņkalnu, Dēliņkalnu u.c.), paugurus un gravas. No ledāja brīvajās teritorijās pakāpeniski sāka parādīties augi un dzīvnieki – vispirms zivis un putni. Tad šeit sāka augt sūnas, ķērpji, kā arī pundurbērzi un pundurkārkli, no dienvidiem pamazām ienāca ziemeļbrieži, zaķi, lapsas un vilki. Pārvietojoties līdzi šādiem dzīvniekiem,  apmēram pirms 13 000 gadu jeb 11. gt. p.m.ē. – senākā akmens laikmeta jeb paleolīta beigās, Latvijas teritorijā ienāca senākie iedzīvotāji – ziemeļbriežu mednieki. Kaut kādu apsvērumu dēļ šie cilvēki nevēlējās medīt citus dzīvniekus, piemēram, aļņus, kas mita siltākajā teritorijā.

    Pētot vissenāko cilvēku dzīvi Latvijas teritorijā, noskaidrots, ka vīriešu vidējais garums bija 161 cm, bet sieviešu – 152 cm. Tomēr viņi bija arī ļoti izturīgi – skarba klimata apstākļos spēja veikt 100 – 200 km garus pārgājienus, nesot līdzi visu iedzīvi.

Avoti:  

1.     https://www.britannica.com

2.     Mg. hist. Mārča Kalniņa – arheologa, akmens laikmeta  eksperta teksts animācijai “Akmens laikmeta periodi un Baltijas ledusjūras stadijas”, 2021.

3.     Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata. Rīga: LU Latvijas vēstures institūts, apgāds “ Zinātne” , 2021.