Autors: Mg. paed. vēstures skolotājs – Ernests Sviklis 2023.

Vēsture ir viena no cilvēces senākajām zinātnēm – pirmās vēstures grāmatas sarakstītas jau Senajā Grieķijā pirms vairāk nekā 2 500 gadiem. Latviešu valodā lietotais jēdziens vēsture radies no darbības vārda ‘vēstīt’ – ‘stāstīt’.
Latīņu valodā, kurā runāja Senās Romas iedzīvotāji un, kura ir pamatā lielākajai daļai Eiropas valodu, tiek lietots jēdziens historia, kas nozīmē – stāsts, teika, pētīšana, zināšana.

Vēstures jēdzienam ir vairākas definīcijas:
Vēsture ir zinātne, kas pēta cilvēku attīstību dažādos laika posmos (piedāvāta IDL 1.3.);
Vēsture ir viss, kas reiz bijis, noticis cilvēku attīstības gaitā;
Vēsture ir cilvēku sabiedrību pagātnes faktu noskaidrošana un pierakstīšana;
Vēsture ir pašu pagātnes notikumu kopums;
Vēsture ir mācību priekšmets skolā.

Vēsture aptver visas cilvēka darbības jomas:
• kā cilvēki dzīvojuši, ar ko nodarbojušies, par ko domājuši;
• kā attīstījušās cilvēku prasmes un prāts;
• kā attīstījusies sabiedrība, radusies un pilnveidojusies valsts;
• kāpēc notikuši kari, radušās un izzudušas varenas valstis;
• kāda bijusi atsevišķu personību loma vēsturē.

Vēsturnieki – speciālisti, kas nodarbojas ar vēstures pētīšanu vai mācīšanu, rūpīgi vāc, izvērtē, apkopo, pēta, analizē vēstures liecības, pirms izsaka viedokli par kādu vēstures tēmu. Vēsturnieka pienākums ir dalīties tikai ar labi pārbaudītu un pierādāmu informāciju.

Zinot vēsturi un saprotot tās cēloņsakarības, iespējams labāk izprast norises mūsdienu sabiedrībā, novērtēt priekšrocības, kuras iespējams baudīt, salīdzinot dzīvi mūsdienās ar dzīvi citos laikmetos. Vēsture, tāpat kā citas zinātnes, palīdz labāk iepazīt un izprast pasauli – citas sabiedrības, zemes un kultūras. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā notiek aktīva cilvēku pārvietošanās, līdz ar to, arī dažādu cilvēku un dažādu uzskatu saskarsme. Tas prasa spēju ar sapratni, bez aizspriedumiem, uztvert citādo. Arī šeit var palīdzēt vēstures zināšanas.

Par vēsturi cilvēki interesējās jau senatnē. Pirmās vēstures grāmatas pirms, apmēram, 2 500 gadiem sarakstījis Senās Grieķijas vēsturnieks Hērodots. Viņu uzskata par “vēstures tēvu”. Savos stāstos par grieķu – persiešu kariem viņš savijis gan leģendas, gan reālus notikumus. Mūsdienās tā vairs nedara – leģendas netiek jauktas ar vēstures faktiem, tomēr reizēm vēsturnieki izmanto arī neprecīzākus avotus, apzinoties iespējamo kļūdu.
Latvijas vēstures pētīšanu pirms vairākiem simtiem gadu aizsāka vācieši, kuri dzīvoja Latvijas teritorijā (vācbaltieši jeb baltvācieši). Viņi pētīja dokumentus, pilskalnus, pierakstīja latviešu tradīcijas, ticējumus, tautasdziesmas. Pirmais sacerējums par latviešu tautas vēsturi ir Garlība Merķeļa darbs “Vanems Imanta”, kurā arī teikas mijas ar patiesību.
Mūsdienās ar vēstures pētīšanu nodarbojas pētnieki Latvijas Universitātes Vēstures institūtā un Vēstures un filozofijas fakultātē, kā arī citās augstskolās, muzejos. Darbojas arī neatkarīgi, individuāli vēstures pētnieki.

Vēstures liecības jeb vēstures avoti var būt dažāda veida: dokumenti, attēli, lietiski priekšmeti, arī mutvārdu liecības, tradīcijas.
Vēstures avoti ir liecības, kas sniedz ziņas par cilvēku dzīvi pagātnē – konkrētā vēstures laikā, periodā, kurā radušies. Vēstures avoti ir viss cilvēku radītais, kas saglabājies līdz mūsdienām un palīdz saprast pagātni. Vēstures avoti var būt ļoti dažādi, tāpēc tos iedala vairākās grupās:

1. Lietiskie avoti ir priekšmeti – lietas, piemēram, darbarīki, ieroči, trauki, apģērbs, rotaslietas, monētas, senas celtnes vai to drupas, pieminekļi cilvēkiem vai īpašiem notikumiem.
2. Vēstures avots ir rakstītās liecības – dokumenti, hronikas (hronika ir vēsturisku notikumu pieraksts laika secībā, kas bija izplatītas viduslaikos – laikā no 5.-15. gadsimtam, tās parasti sākās ar Bībeles leģendu par pasaules radīšanu, tad sekoja aprakstīti notikumi), vēstules, uzraksti uz ēkām un kapu pieminekļiem, laikraksti, žurnāli, kā arī datu kopums jeb statistika. Problēmas rodas, ja nav saprotama valoda, kurā teksti rakstīti. Daudzas valodas, kurās agrāk runāja, rakstīja, mūsdienās ir aizmirstas, un vēsturnieki turpina strādāt pie tekstu atšifrēšanas.
3. Vizuālie vēstures avoti  – attēli, piemēram, sienu gleznojumi – freskas, gleznojumi uz traukiem, gleznas, zīmējumi, karikatūras, plakāti, fotogrāfijas, kino vai video lentes. Attēli var būt gan nosakāmi – cilvēki, dzīvnieki utt., gan zīmes jeb simboli – petroglifi.
   Lai saprastu vizuālā avota vēstījumu, ir jāpēta papildus informācija par attiecīgo laiku, sabiedrību, tās uzskatiem, notikumiem. Arī tad, iespējams, ka attēla vēstījums tiks iztulkots nepareizi, – vēsturnieki aizvien turpina atrast kādreizējo skaidrojumu kļūdas. Joprojām ir attēli, kuru vēstījumi nav izprotami.
4. Vēstures avots var būt skaņu ieraksts vai mutvārdu liecība – cilvēku atmiņas vai dzīvesstāsti. Ja mutvārdu liecība tiek pierakstīta, lai to saglabātu, tad tā pārtop rakstītā avotā nākošām paaudzēm. Daudz vērtīgu ziņu par dažādu tautu dzīvesveidu, raksturu, tradīcijām, priekšstatiem, pasaules redzējumu sniedz folklora. Folklora – tautas mutvārdu daiļrade: tautasdziesmas, vēstītāja folklora (pasakas, teikas, leģendas, nostāsti, anekdotes) un brahiloģismi – īsās folkloras formas (mīklas, sakāmvārdi, parunas).

Lai izzinātu vēsturi, pētniekiem jāapkopo visas ziņas un jāizpēta visas lietas, kas varētu liecināt par pētāmo vēstures periodu, konkrēto tēmu (piemēram, par viduslaiku skolām), vietu, notikumu, cilvēku. Tas ir darbietilpīgs, sarežģīts, ilgstošs process, kura rezultāts tiek pārbaudīts atkal un atkal, pirms pētnieks dara zināmus savu pētījumu rezultātus. Lai cik godprātīgi paveikti pētījumi, arī tad pastāv iespēja, ka secinājumi var izrādīties aplami, jo nākotnē tiks veikti jauni atklājumi, izstrādātas jaunas pētīšanas metodes. Tā ir noticis daudzkārt. Apkopoto informāciju vēsturnieki izmanto dažādos veidos – gatavo publikācijas presē vai pārraides radio, televīzijā, saraksta grāmatas, uzņem filmas, veido izstādes un muzeju ekspozīcijas.

Laika skaitīšanai vēsturē ir ļoti liela nozīme.
Visos laikos cilvēki salīdzinājuši, kā ir tagad un kā bija agrāk. “Agrāk” var nozīmēt pirms 10, 20, 100 vai 1000 un vēl vairāk gadu.
Visu mūžu cilvēki krāj iespaidus – gan savus, gan citu pieredzētos. Par to, kas noticis pirms mums, mēs uzzinām arī no atmiņu stāstiem, senām fotogrāfijām, filmām, par to liecina seni priekšmeti.
Laika gaitā mainījās dzīve, vide ap cilvēku. Mūsdienās visstraujāk attīstījušās modernās tehnoloģijas, saziņas un pārvietošanās iespējas. Agrāk vienīgais attālinātās saziņas veids bija vēstule, kura ceļoja ilgi – tik, cik ātri kājām vai zirga mugurā,vai ar kuģi pārvietojās tās piegādātājs. Mūsdienās saziņa notiek vienā mirklī – pasaule ir vienota ar moderno tehnoloģiju palīdzību.

Visprecīzāk laiku nosaka pati Zemeslode, kura vienmērīgi griežas ap savu asi un, tai pat laikā, ceļo apkārt Saulei. Gada laikā Zeme apriņķo Sauli, bet diennakts laikā – veic apgriezienu ap savu asi. Tās ir dabas noteiktas laika vienības, bet visas pārējās laika vienības – mēneši, nedēļas, stundas, minūtes, sekundes – ir cilvēku noteiktas.

Vispirms cilvēki tālā senatnē ievēroja gadalaiku maiņu. Tādā veidā noteica, kad labāk sēt labību, kad – novākt. Laiks tika skaitīts no vienas ražas līdz nākamajai. Ievērojot kādu nozīmīgu notikumu, to noteica par laika sākumu – pirmo gadu. Piemēram, romieši laiku sāka skaitīt no savas pilsētas – Romas dibināšanas, kas notika 753. g. p. m. ē. (pirms mūsu ēras), kaut sen jau apdzīvoja konkrēto vietu (tur bija apmetne).
Mūsdienās lietotais kalendārs veidojās pakāpeniski. Par gada sākumu ar laiku sāka uzskatīt gada garāko dienu, nosakot to pēc saules gaitas. Gada iedalījumu vieglāk bija noteikt, vērojot Mēnesi un tā dažādās fāzes. Tās veidoja iedalījumu nedēļās. No viena pilnmēness līdz otram pagāja trīsdesmit dienu. Tas arī noteica gada dalījumu 12 mēnešos.

Diennakts dalījumu 24 stundās, stundas dalījumu 60 minūtēs un minūtes dalījumu – 60 sekundēs, ieviesa Senās Divupes iedzīvotāji pirms vairāk nekā 4 000 gadu.
Savus kalendārus radīja arī Senās Ēģiptes iedzīvotāji, ķīnieši un Amerikas senie iedzīvotāji.

Tāpat arī lielākajai daļai pasaules pieņemta vienota laika skaitīšanas sistēma, lai atvieglotu saziņu. Tāda tika ieviesta 6. gadsimtā, pirms aptuveni 1500 gadiem. Visās kristiešu zemēs ieviesa šo sistēmu – laiku sāka skaitīt no Kristus dzimšanas gada. Tā aizsākās gadu skaitīšana pēc Kristus (saīsināti – pēc Kr.) jeb mūsu ērā (saīsināti – m. ē.), bet visus iepriekšējos gadus, skaitot tos pretējā virzienā, sāka saukt par laiku pirms Kristus (saīsināti – pr. Kr.) jeb pirms mūsu ēras (saīsināti – p. m. ē.). Kalendāru precizēja 16. gadsimtā.

Notikumu uzskaitījums un attēlojums laika secībā ir hronoloģija. Savukārt, periodizācija ir nosacīts cilvēces vēstures hronoloģisks sadalījums posmos pēc kādām raksturiezīmēm – kritērijiem.
Cilvēki laiku pieņēmuši dalīt posmos – laikmetos. To sauc par periodizāciju – notikumu uzskaitīšanu un atainošanu laika secībā. Katram laikmetam atbilst noteiktas pazīmes, kas ietver lietu, jaunu parādību raksturojumu, sabiedrības uzbūvi un pārvaldi, atsevišķas personības u.c. , piemēram, akmens laikmets, bronzas laikmets, dzelzs laikmets, viduslaiki. Periodizācija var būt atšķirīga dažādos pasaules reģionos, piem., kad Rietumeiropā notiek neolītiskā revolūcija – Latvijā ir vēl mezolīts, kad Rietumeiropā sākās attīstītie viduslaiki, Latvijas teritorijā vēl ir dzelzs laikmets. Laika ritējums un vēsturiskie periodi Latvijas teritorijā un pasaulē būtiski atšķiras (tāpat atšķiras dažādos pasaules reģionos). Piemēram, laikā, kad Latvijas teritorijā ienāca auklas keramikas kultūra un sākās neolīts, Ēģiptē jau uzplauka vienota valsts, veidojās civilizācija – bija sākušies senie laiki; dzelzs laikmeta sākumā Latvijas teritorijā, kad cilvēki iemācījās no purva iegūt (rūdas) reducēt dzelzi, Roma no republikas kļuva par impēriju un bija pakļāvusi visu Vidusjūras baseinu; laikā, kad mūsu zemē uzplauka pilskalnu kultūra, attīstījās tirdzniecība un bija pilnībā noformējušās sentautas, citiem vārdiem – bija vēlais dzelzs laikmets, Rietumeiropā notika pirmie krusta kari. Šo sarakstu varētu turpināt. Tas parāda to, ka kāds vēstures periods sākas nevis ar kādu noteiktu gadu, bet pārmaiņām sabiedrībā noteiktā reģionā – kaut vai rakstības parādīšanos.

Ernesta Svikļa video par šo tēmu  “Tava klase”: https://www.tavaklase.lv/video/laika-skaitisanas-sistema-vestures-avoti-arheologija/

_____________________________ 

Red. piebilde padziļinātai pētīšanai:

Latvijā pirms t.s. Gregora kalendāra ieviešanas bija sava laika skaitīšanas sistēma. Pirmais zinātnieks, kas tajā iedziļinājās, bija 20. gadsimta pirmajā pusē Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja un Valsts vēsturiskā muzeja pārzinis Matīss Siliņš. Pirmais lielākais latviešu gadskārtas un laika skaitīšanas pētījums ir mākslinieka un senatnes pētnieka Ernesta Brastiņa publicētās “Latvju gadskārtas dziesmas” (1929). Matemātiķis Valdis Klētnieks ir veicis pētījumu par mēnešu nosaukumu latvisko izcelsmi un pierādījumus, ka deviņu dienu savaite ir senās laika skaitīšanas mēra vienība.

Papildu informācija par seno latviešu laika skaitīšanas sistēmu – 9 dienu nedēļu – savaitēm  un šī kalendāra mūsdienu interpretāciju (video stāstījums): https://www.marasloks.lv/index.php