A Kurši, vendi, lībieši

Kurši

Pēc Rimberta ziņām, ap 854.–855. gadu kurši (Cori) sakāvuši dāņu floti un ieguvuši lielu kara laupījumu, bet pēc tam Kursā iebraucis zviedru (Birkas) karalis Olavs (Oleph) un ieņēmis viņu pilsētu Jūrpili (Seeborg), kuru identificē ar Grobiņu. Tad aplencis Apoli (Apulia) mūsdienu Lietuvā, pieprasījis ķīlniekus un agrāko kunga tiesu, kā arī pusmārciņas sudraba no katra Apoles vīra. Kuršiem bijusi valsts (regnum), kas sastāvējusi no pieciem apgabaliem (civitates). Ap 10. gs. kurši sāka mirušos sadedzināt un apglabāt zemē ieraktos ugunskapos. Atsevišķos gadījumos apbedīšana notikusi, ugunskapu iegremdējot ūdenī, kā tas konstatēts Talsu Vilkumuižas ezerā. Mirušo kremācija kuršiem saglabājās vēl viduslaikos – līdz 14.–15. gs. Kurši vēlajā dzelzs laikmetā strauji apguva pārējo Kurzemes teritoriju, atspiežot uz ziemeļiem vai padzenot šeit dzīvojušos Baltijas somus. Ap 11. gs. vidu kurši jau bija apguvuši teritoriju uz ziemeļiem no Abavas un uz ziemeļrietumiem no Ventas. Līdz 12. gs. vidum kurši bija sasnieguši mūsdienu Dundagu, apmetušies arī uz ziemeļrietumiem no tās, kā arī sasnieguši Abavas augšteces apgabalu. Kurši pazīstami arī kā jūrasbraucēji, kuri iebrukuši Dānijā, Ēlandes salā, Zviedrijā. Savukārt skandināvi turpinājuši doties uz Kurzemi gan sirojumos, gan apmetušies šeit uz dzīvi arī pēc Grobiņas kolonijas atstāšanas.

Kuršu teritorijas administratīvo vienību skaits līdz 13. gs. vidum pieaudzis līdz deviņām. Lielākā no kuršu zemēm bija Bandava Ventas vidustecē.

Iespējams, no Skandināvijas šeit sāka veidoties regulāru nodevu ievākšanas sistēma (pagasts, vaka) – valdnieka mielasta tiesības (vācu Gastunsrecht; latīņu servitium regis).  Valdnieka mielasta tiesības daļēji romiešu tiesību ietekmē izveidoja ģermāņu karaļi. Valdniekam un viņa pavadoņiem bija tiesības prasīt no pavalstniekiem uzņemšanu un naktsmājas visos amata ceļojumos.

Pēc Vācijas hronista Brēmenes Ādama (latīņu Adamus Bremensis) ziņām, 11. gs. dāņi uzsāka Romas katoļu misiju Kurzemē. Par tās darbību drošu ziņu nav, bet Ziemeļkurzemē bija vērojama lielāka kristietības simbolu – krustiņu un krustiņveida piekariņu koncentrācija nekā pārējā Kurzemē.

Kuršu kapos daudz ieroču – dzelzs platasmens cirvji, āvas cirvji, izkaptis, šķēpi, zobeni. Priekšmeti nereti speciāli bojāti. Kurši lietojuši arī dzelzs bruņucepures – tādas zināmas Durbes Dīros un Lībagu Sārajos. No rotām lietoti kaklariņķi, rotadatas, lai gan mazākā skaitā nekā lībiešiem un zemgaļiem. Krāšņākā un biežāk sastopamā kuršu rota ir aproces. Visvairāk atrasts sievietēm raksturīgās lentveida aproces, kas nēsātas pa 6–10 uz vienas rokas. Aproces bagātīgi rotātas ar ģeometrisko ornamentu. Kuršiem raksturīgi vairoggredzeni, bet sastop arī spirālgredzenus un gredzenus ar vidusplāksnīti.

Ziemeļkurzemē dzīvojuši Baltijas somi – kuronizēti lībieši vai vendi. Šeit vērojama diezgan liela apbedījumu daudzveidība – akmeņu krāvumu kapi, līdzenie skeletkapi.

Vendi

12. gs. beigu un 13. gs. sākuma notikumus aprakstošajā Heinriha “Indriķa Livonijas hronikā” (Henrici Cronicon Lyvoniae, 1225–1227) ir ziņas par vendiem, kuri, kuršu vajāti, apmetušies pie Senā kalna Rīgas vietā, bet pēc tam pārcēlušies pie latgaļiem, kur Cēsīs (Wenden) izveidojuši pilskalnu – Riekstu kalnu, bet pie tagadējās Cēsu dzelzceļa stacijas atradies kapulauks. Vendu kultūras izpausmes vērojamas arī Daugavas lejtecē. Vendu materiālā kultūra līdzīga lībiešu kultūrai, un, visticamāk, viņi piederīgi Baltijas somu etnosam.

Lībieši

Lībieši minēti 11. gs. rakstītajos avotos. 10. gs. 2. pusē lībiešu kultūra parādījās Daugavas lejteces apgabalā, bet 11. gs. – Gaujas lejteces apgabalā. Lībiešu kultūra veidojusies ārpus Baltijas somu akmeņu krāvumu kapu kultūras areāla, tajā vērojami triju kultūru – baltu, Baltijas somu un skandināvu – elementi. Iespējams, ka lībieši veidojušies no Kurzemē dzīvojošajiem Baltijas somiem un skandināviem, kas kuršu spiesti, pārceļojuši vispirms uz Daugavas lejteci, vēlāk arī uz Gaujas baseinu. Iespējams, lībiešu kultūras veidošanos ietekmējuši arī izceļotāji no Sāmsalas, Igaunijas vai citām Baltijas somu apdzīvotām zemēm. Lībiešiem raksturīgi gan uzkalniņkapi, gan līdzenie skeletkapi. Ugunskapi raksturīgi galvenokārt 10.–11. gs., un tie bija apmēram 1/3 no visiem apbedījumiem. Lībiešu vīriešu sabiedrības virsslāņa kapos tika atrasti dārgi ieroči – ar sudrabu inkrustēti šķēpu gali, cirvji. Lībiešu sievietēm raksturīgas greznas važiņrotas ar dažādiem piekariņiem. Tās piestiprinātas pie divām bruņurupuču saktām. Rotas un atrastās monētas liecina par kultūras sakariem gan ar Skandināviju, gan skandināvu centriem Krievzemē. Skandināvu ovālās saktas ir paraugs lībiešu sieviešu raksturīgajai rotai – bruņurupuču saktām.

11. gs. lībieši ieguva pārsvaru līdz tam zemgaļu apdzīvotajā Daugmales pilskalnā, kas kļuva par ievērojamu tirdzniecības un amatniecības centru Austrumbaltijā. Lībieši dzīvojuši galvenokārt ciemos, īpaši liela to koncentrācija bija gar Daugavas labo krastu no Kokneses un Aizkraukles līdz Rīgai. Gaujas terititorijā par ievērojamāko lībiešu centru kļuva Turaida. Lībieši ir pirmā Baltijas tauta, ar kuru sastapās vācu kristīgā misija, dodot nosaukumu viduslaiku Livonijai.

B Tērpi un rotas dzelzs laikmetā

Agrajā dzelzs laikmetā plaši izplatīta bija solārā simbolika. Solārās un lunārās zīmes sastop kā nodalītus elementus – menesveida piekariņus – lunulas, kas iestrādātas rotās, vai arī pati rota uztverama kā lunārs simbols. Par solāru simbolu var uzskatīt svastiku jeb ugunskrustu, kura noliektie gali pauž dinamiku – rotāciju. Svastikas motīvs Latvijas teritorijā pirmo reizi konstatēts 3. gs. ažūrā riņķasaktā no Cēsu apriņķa Mūriem un emaljētā ažūrā ripassaktā no Trikātas. Izcils šī laika metālmākslas paraugs ir 4. gs. gatavotais kaklariņķis no Saukas Razbukiem. Bronzas kaklariņķim ar konu galiem piestiprināti ažuri važturi, vienā no tiem ietvertas savstarpēji saistītas ugunskrusta zīmes, kuru gali vērsti pretējos virzienos. Savdabīgs saules attēlojums vērojams Virgas Kalnazīvertos atrastajā 4. gs. kaklarotā. Rota veidota ažūrā tehnikā no taisnstūrainiem un trīsstūrainiem posmiem, rotas apakšdaļu noslēdz lunulas. Vidējā trīsstūrī uz pamatnes attēloti dzīvnieki, domājams kaza un vilks, bet virs abiem dzīvniekiem saule ar stariem.

Vidējā dzelzs laikmetā pieauga depozītu skaits. Ziedojuma depozīts, kurā bijuši vairāk nekā 1260 priekšmeti 1869. gadā atrasts Zvārdes Kokmuižā. Depozītā bija ieroči, šķēpu gali, kapļi, uzmavas cirvji, rotas – kaklariņķi, aproces, spirālgredzeni un citi priekšmeti. Otrais Kokmuižas depozīts atrasts 1931. gadā. Tajā ir ap 130 galvenokārt salauztas un degušas lietas. Kokmuižas depozīti datējami ar 5. gs. beigām. Viens no laikmeta izcilākajiem atradumiem ir arī  6. gs. sudraba stopsakta ar apzeltītām plāksnītēm no Katlakalna Pļavniekkalna kapulauka, apzeltītā bronzas stopsakta ar zvēru galvām uz stiegras galiem no Grobiņas apkārtnes, sudraba kaklariņķi no Kakužēnu Mīklas kalna kapulauka, Lejasļūdu depozīta un Podžu depozītiem. Tekstiliju labā saglabāšanās pakāpe ļauj pilnība rekonstruēt seno latgaļu apģērbu, sākot ar 7. gadsimtu.

Vēlajā dzelzs laikmetā notika vairākas būtiskas izmaiņas, kas ietekmēja dzīves kvalitāti. Ar 11. gs. dzelzs šaurasmens cirvi nomainīja platasmens cirvis, ieviesās spīļarkls ar dzelzs lemešiem, podnieka ripa. 12. gs. līdzās vertikālajiem aužamajiem stāviem sāka lietot arī horizontālos. Vientelpas būves pārveidojās par divdaļīgām un trīsdaļīgām celtnēm, to apsildīšanai izmantoja gan akmeņu, gan māla krāsnis. Kurzemē un Zemgalē plaši lietoja izkaptis, kuras kļuva par raksturīgu vīriešu kapu piedevu.

Vēlajam dzelzs laikmetam raksturīgā sabiedrības tālāka noslāņošanās atspoguļojas dārgmetālu depozītos. Lielākais sudraba lietu depozīts  – lieti iegareni stienīši, kas aptīti ar kaltiem spirālveida naudas stienīšiem, kuriem vēl aptīts sudraba kaklariņķis, – atrasts Zemgalē – Salgales Rijniekos. Muzejā nonākušo priekšmetu svars ir 5749 g, bet sākotnējais svars bijis ap 11 kg. Depozīts datējams ar 11. gs. sākumu. Netālu no šī depozīta atrašanas vietas – Salgales Pudžās – atrasts vēl viens depozīts.

Latgaļu kultūrai raksturīgs grezns sieviešu apģērbs, kura greznākā sastāvdaļa ir bronzas gredzentiņiem rotātas villaines. Izcils priekšmets ir ar 12. gs. datējamā Stāmerienes villaine, kuras rotājumā ietvertas 37 svastikas 20 variantos. Stilistiski atšķirīgi veidotas lībiešu sieviešu villaines, kuras rotātas alvas podziņu rindām gar ārmalu un stūru pušķiem.

Lībiešu un zemgaļu kultūrai raksturīgi dažādi piekariņi – putnu un dzīvnieku veidā. Zināmi trīs piekariņi – bruņotu jātnieku figūriņas (trīs no Daugmales pilskalna, viena no Salaspils Laukskolas kapulauka). Daugmales pilskalnā atrasta arī bruņota vīrieša, t. s. Daugmales vikinga figūriņa. Daugmales pilskalnā atrasts arī vienīgais līdz šim zināmais priekšmets ar skandināvu rūnu rakstu, kas lasāms: runar: pesar: O – kaļķakmens vāles galvas vai zižļa uzgaļa puse.