Neolīta māksla un reliģiskie priekšstati

Pie mākslas priekšmetiem pieskaitāmas keramikas figūriņas, kā arī rotāti vai dažādu dzīvnieku un cilvēku veidolā izgrebti kaula, raga un koka priekšmeti. Neolīta periodā turpinājās mezolīta peioda  tradīcija rotas izgatavot no dzīvnieku zobiem un kauliem, bet vidējā neolītā aizsākās masveidīga dzintara rotu izgatavošana. Dzintara apstrādes darbnīcas pastāvēja piejūras apmetnēs, kā arī apdzīvotības centros iekšzemē, piemēram, Lubāna ezera apkārtnē. Visbiežāk atrod trapecveida un neregulāras formas dzintara piekariņus, kā arī krelles – pogām līdzīgas krelles ar V-veida urbumu un cauruļveida krelles. Retāk atrasti dzintara riņķi un ripas. Starp dzintara izstrādājumiem ir arī dzīvnieku un cilvēku figūriņas, dažkārt ļoti meistarīgi izgatavotas. Vēlajam neolītam raksturīgas citas piekariņu formas: zobveida, atslēgas galvas veida, lāsveida, cilindriskie.

Austrumbaltijas reģionā arheologi izpētījuši vairākus kapulaukus ar neolīta laika apbedījumiem, kas ļāvis iegūt vērtīgu informāciju gan par šī perioda iedzīvotāju dzīvesveidu un veselības stāvokli, gan par apbedīšanas tradīcijām un ticējumiem. Visvairāk neolīta apbedījumu atklāts Zvejnieku kapulaukā. Daži vidējā neolīta apbedījumi liecina par ļoti īpatnēju bēru tradīciju, kur mirušā seju noklāja ar māliem un uz acīm uzlika dzintara ripas vai riņķus. Turpināja piekopt arī mezolīta laikā zināmo tradīciju – mirušo pirms aprakšanas nokaisīt ar sarkano okeru. Neolīta laika apbedījumi lielākā skaitā atklāti arī Lubāna ezera apkārtnē (Abora, Kvāpāni), kā arī Tamulā Dienvidigaunijā un Kretonā Lietuvas ziemeļaustrumos.

Pamatojoties uz keramikas un citu arheoloģisko atradumu analīzi, pētnieki izdalījuši vairākas neolīta laika kultūras. Katra no tām iezīmē vairāk vai mazāk skaidri izteiktu tradīciju kopumu.

Agrā neolīta krama un kaula apstrādes tradīcijās novērojams vēlā mezolīta tradīciju turpinājums (Narvas kultūra), kuras papildināja jaunā tehnoloģija – keramikas trauku izgatavošana.

Vidējā neolīta ķemmes keramika, raksturīgās krama rīku un dzintara rotu formas, kā arī savdabīgās apbedīšanas tradīcijas iezīmēja ķemmes keramikas kultūras izplatīšanos (galvenokārt mūsdienu Igaunijas un Latvijas teritorijā), ko saista ar jaunas iedzīvotāju grupas ienākšanu no ziemeļiem. Gan arheoloģiskie atradumi, gan ģenētiskie pētījumi liecina par Narvas un ķemmes keramikas kultūru saplūšanu. Pamatojoties galvenokārt uz atšķirībām keramikas tradīcijās, pētnieki atsevišķi izdala Cedmāras kultūru (mūsdienu Krievijas Kaļiņingradas apgabalā un Polijas ziemeļaustrumos) un Nemūnas kultūru (Dienvidlietuvā).

Vidējā neolīta beigās mūsdienu Kaļiņingradas apgabals un Lietuvas piekraste, līdz ar mūsdienu Polijas teritoriju, iekļāvās lodveida amforu kultūras izplatības areālā, kas aizņēma lielu daļu Ziemeļ- un Austrumeiropas, ienesot jaunas māla trauku formas un rotājumu. Sajaucoties ar Narvas kultūras tradīcijām, veidojās Žucevas kultūra.

Pāreju uz vēlo neolītu Austrumbaltijā iezīmē auklas keramikas kultūras parādīšanās. Kā liecina ģenētiskie pētījumi, šo kultūru, kuras raksturīgās pazīmes (auklas keramika, laivas cirvji, saliektie apbedījumi) konstatētas plašā Ziemeļeiropas areālā, atnesa ieceļotāji, kuru izcelsme meklējama Austrumeiropas stepju reģionā pie Melnās jūras. Tiek uzskatīts, ka jaunienācēji bija indoeiropieši. Arheoloģiskais materiāls tomēr norāda uz tradīciju kontinuitāti Austrumbaltijā vismaz no vēlā mezolīta cauri visam neolītam, un arī ģenētiskie pētījumi liecina par vietējo iedzīvotāju un ieceļotāju sajaukšanos.

Lai no māla iegūtu keramikas izgatavošanai piemērotu masu, tam piejauca dažādus neplastiskos materiālus – augu stiebrus, saberztas gliemeņu čaulas, kaulu fragmentus, zvirgzdus (sadrupinātu granītu), šamotu (sasmalcinātas trauku lauskas) un citus. Šie piejaukumi (liesinātāji) uzlaboja māla masas īpašības, atvieglojot trauku veidošanu, mazinot deformēšanos žāvēšanas un apdedzināšanas laikā, un nodrošinot traukam vajadzīgās funkcionālās īpašības.

Māla traukus senatnē izgatavoja nevis uz podnieka ripas, bet gan bezripas tehnikā – veidojot ar rokām no māla masas grīstēm, lipinot tās vienu virs otras. Tad virsmu rūpīgi izlīdzināja un sienas plānināja, atkarībā no izmantotās tehnikas iegūstot gludu vai švīkātu faktūru. Dažkārt virsmu arī spodrināja, līdzinot ar gludu oli vai citu cietu priekšmetu.

Neolīta trauku rotāšanai plaši izmantoja iespiesto ornamentu, šim nolūkam izmantojot kaula rīkus, dažādus ķemmei līdzīgus vai no auklām izgatavotus spiedogus. Neolīta beigu posmam raksturīgi auklas iespiedumi un ripinātā aukla. Traukus rotāja arī ar iegravētām līnijām. Neolīta un arī agrā bronzas laikmeta keramika bieži vien ir ļoti bagātīgi ornamentēta, pretstatā keramikai no vēlākiem aizvēstures periodiem, kur rotājums mēdz būt minimāls.

Izveidoto un rotāto trauku rūpīgi izžāvēja un apdedzināja. Tā kā nav atrastas liecības par keramikas apdedzināšanas konstrukcijām, jāsecina, ka keramika apdedzināta uz atklātas uguns. Lai gatavais trauks mitruma ietekmē neizjuktu, keramika bija jāapdedzina vismaz 500^o C temperatūrā, bet ja māla masas sastāvā bija gliemeņu čaulas vai citi kaļķi saturoši liesinātāji, tad, lai nepieļautu kaļķa noārdīšanos, apdedzināšanas temperatūra nedrīkstēja pārsniegt 750^o C temperatūru.

Neolīta laika trauki izmēru ziņā variēja no miniatūriem trauciņiem un nelielām bļodiņām līdz pat ļoti liela izmēra podiem. Pašiem lielākajiem vēlā neolīta podiem mutes diametrs sasniedza 70 cm, to tilpums – vairāki desmiti litru.

Māla trauku izgatavošana senajiem medniekiem-zvejniekiem pavēra jaunas iespējas pārtikas produktu vārīšanai. Uz trauku iekšējās virsmas bieži sastopamais piedegums, kā arī uz ārējās virsmas konstatējamais apkvēpums liecina, ka traukus izmantoja pārtikas gatavošanai uz atklātas uguns. Šim nolūkam īpaši piemēroti bija trauki ar smailu dibenu: tas ļāva trauku stabili novietot pavarda smiltīs vai pelnos. Arī trauki ar apaļu dibenu bija paredzēti novietošanai uz mīkstas zemes. Tikai vēlāk sāka izgatavot traukus ar plakanu dibenu, kas piemēroti novietošanai uz cieta klona vai koka klājuma.

Ķīmiski analizējot piedegumu uz traukiem, konstatēts, ka agrajā un vidējā neolītā trauki plaši izmantoti zivju produktu gatavošanai, savukārt vēlajā neolītā izmantoti piena produkti.

Avoti:  

Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata. Rīga: LU Latvijas vēstures institūts, apgāds “ Zinātne”, 2021.