Neolīts

Ja Rietumeiropā termins “neolīts” apzīmē akmens laikmeta noslēdzošo posmu, kad pārtiku galvenokārt ieguva no zemkopības un lopkopības (ražotājsaimniecība), tad Austrumbaltijā līdz pat akmens laikmeta beigām pārtiku vēl arvien ieguva galvenokārt no medībām, zvejas un savvaļas augu vākšanas (savācējsaimniecība). Ražojošā saimniecība par dzīves pamatu Austrumbaltijā kļuva tikai bronzas laikmetā. Toties akmens laikmeta beigu posmā šajā reģionā ieviesās jauna tehnoloģija – sāka izgatavot keramikas traukus, un šīs jaunās tehnoloģijas parādīšanās ir pazīme, kas neolītu nodala no iepriekšējā perioda – mezolīta jeb vidējā akmens laikmeta. Igaunijas arheoloģijā agrāko posmu mūsdienās pieskaita mezolītam.

Agrais neolīts (5400.–4100. g. p. m. ē.) atbilst pēcledus laikmeta vissiltākajam posmam, tas ir platlapju mežu maksimālais izplatības laiks. Iztiku iedzīvotāji joprojām guva no medībām, zvejas un savvaļas augu vākšanas, bet no mūsdienu Krievijas vai Baltkrievijas teritorijā dzīvojošām grupām tika pārņemta prasme darināt keramikas traukus. Senākā keramika (Osas jeb Narvas tipa keramika) konstatēta Osas, Zvidzes, Zvejsalu un Ičas apmetnēs Lubāna ezera baseinā, arī Zvejnieku I apmetnē pie Burtnieku ezera.

Vidējā neolīta (4100.-2900. g. p. m. ē.) sākumu iezīmēja t. s. ķemmes keramikas parādīšanās. Iestājās vēsāks klimatiskais periods – subboreālais. Uz salīdzinoši blīvu apdzīvotību norāda lielais šī perioda apmetņu skaits Lubāna ezera baseinā (Kvāpāni I, II, Malmuta I, Nainiekste, Piestiņa, Suļka u. c.), Burtnieka ezera baseinā (Braukšas I, II, Kaulēnkalns, Riņņukalns, Zvejnieki I) un pie Lielā Ludzas ezera (Budjanka, Jurizdika, Kreiči u. c.). Apmetnes zināmas arī citās iekšzemes teritorijās, piemēram, Zemgalē pie Zebrus ezera (Lejascīskas) un Dvietes senlejā Sēlijā. Austrumbaltijas mērogā unikāla senvieta ir Riņņukalna apmetne pie Salacas iztekas no Burtnieku ezera. Šeit no pārtikā izmantoto saldūdens gliemeņu čaulām uzkrājies biezs slānis, kurā saglabājušies arī daudzi nozvejoto zivju kauli.

Vidējā neolīta daudzviet arī jūras piekrastē atklātas dzīvesvietas: Sārnates, Piedāgu apmetnes –  Kurzemes rietumkrastā, Purciema, Ģipkas, Siliņupes, Slocenes, Romu-Kalniņu, Priedaines apmetnes – Rīgas jūras līča krastā. Šis laiks atbilst Baltijas jūras baseina sāļajai Litorīnas jūras stadijai. Piekrastes iedzīvotāji medīja roņus un cūkdelfīnus, zvejoja jūras zivis, plaši izmantoja arī piejūras ezeru pārtikas resursus.

Vidējā neolītā parādījās arī pirmās liecības par ražojošo saimniecību. Šī laikposma putekšņu paraugos no visiem Latvijas teritorijas reģioniem identificējami kultivēto graudaugu: miežu, kviešu  putekšņi (Kreiču apmetnē atrasts viens mieža grauds). Ar zemkopību varētu būt saistīti apmetnēs atrastie koka kapļi. Par lopkopības pirmsākumiem liecina atrastie liellopu, mājas cūku un aitu/kazu kauli, lai gan to īpatsvars, salīdzinot ar savvaļas zvēru kauliem, ir ļoti neliels.

Vēlā neolīta (2900.–1800. g. p. m. ē.) sākumu iezīmē jauna veida priekšmetu parādīšanās –  ar auklas nospiedumiem rotāti māla trauki un laivveida akmens cirvji, t. s. laivas cirvji. Cilvēku kaulu ķīmiskā sastāva analīzes liecina par būtiskām izmaiņām uzturā, ko varētu saistīt ar zemkopības un lopkopības attīstīšanos paugurainēs un upju ielejās, kur bija lauksaimniecībai piemēroti apstākļi. Vienlaicīgi turpināja pastāvēt apmetņu kopas pie lielajiem ezeriem, kur saimniecībā galveno nozīmi saglabāja medības un zveja.

Sārnates neolīta perioda  apmetnē, arī apmetnēs pie Lubāna ezera atsegtas celtu mājokļu paliekas, ar  stabu konstrukciju pamatā. Sārnatē konstatēti arī īpašas konstrukcijas pavardi, piemēroti mitriem apstākļiem: pavarda pamatni veidoja koku un tiem pārsegtu mizu slānis, ko apbēra ar smiltīm. Uz neolīta laiku attiecināmas zvejas aizsprostu (taču) paliekas, kas atklātas Zvidzes un Jurizdikas apmetnēs.

Starp neolīta laika atradumiem dominē keramikas trauku lauskas. Keramiku precīzāk var datēt pēc tā, kāds materiāls piejaukts māla liesināšanai, kā arī pēc trauku virsmas faktūras, rotājuma un citām pazīmēm. Agrā neolīta Osas jeb Narvas tipa keramiku raksturo smaildibena trauki ar augu fragmentu un gliemeņu vāciņu piejaukumu māla masai. Trauki rotāti ar sīkām bedrītēm, iegriezumiem, ķemmesveida iespiedumiem, kas veido dažādas ģeometriskas figūras. Lietotas arī ovālās māla bļodiņas – tauku lampiņas.

Pilnīgi citu tradīciju pārstāv vidējā neolīta sākumposmam raksturīgā tipiskā ķemmes keramika, kuras saknes ir Somijas un Karēlijas teritorijā. Māla masai piejauca zvirgzdus; izgatavotie trauki ir ar apaļu dibenu, rotāti ar regulārās horizontālās joslās izkārtotiem ķemmes iespiedumiem un dziļām bedrītēm. Vidējā neolītā novērojama abu keramikas tradīciju saplūšana: sastopama tāda keramika (Austrumlatvijā – Piestiņas tipa; Rietumlatvijā – agrā Sārnates tipa), kur gan izmantoti ķemmes nospiedumi vai tiem līdzīgi elementi, tomēr ornamenta raksts ir brīvāks un daudzveidīgāks, turklāt māla masai piejaukti gliemeņu vāciņi, atbilstoši agrā neolīta tradīcijai. Vēlajā neolītā Latvijas teritorijā nedaudz parādījās arī Centrāleiropā plaši izplatītā auklas keramika, kurai raksturīgi kausveida trauki un amforas, rotājumā izmantojot auklas nospiedumus, iegrieztas skujiņas un līnijas. Daudz biežāk sastopami vietējās tradīcijas ietvaros izgatavoti trauki ar auklas keramikas ietekmēm, parādās arī t. s. tekstilā keramika – ar audumam līdzīgu virsmas faktūru. 

Avoti:  

1.    Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata. Rīga: LU Latvijas vēstures institūts, apgāds “ Zinātne”, 2021.