Mezolīts

Akmens laikmeta vidējais periods –  mezolīts (9000.-5400. g. p. m. ē.)  aptver pēcleduslaikmeta jeb holocēna sākumposmu. 

Agrajā mezolītā (9000.-8300. g. p. m. ē.), kas atbilst preboreālajam klimatiskajam periodam, svarīgākais medību dzīvnieks bija alnis. Ļoti nozīmīga bija arī zveja iekšējos ūdeņos un šajā laikā dzīvesvietas sāka ierīkot pie lielajiem ezeriem (Zvejnieku apmetne – Burtnieka ezera krastā, Sūļagala apmetne pie Lubāna ezera).

Vidējais mezolīts (8300.-6000. g. p. m. ē.) atbilst boreālajam klimatiskajam periodam un atlantiskā perioda sākumam, kad klimats kļuva arvien siltāks. Galvenie medījamie dzīvnieki joprojām bija alņi, taču arvien vairāk sāka medīt arī mežacūkas. Piekrastes iedzīvotāji medīja arī roņus. Turpinājās apdzīvotība Zvejnieku II apmetnē. Šī laikposma nozīmīgākās no 17 apmetnēm ir  Vendzava, Celmi, Košķēni, Ziedoņskola, Zvejnieki II, Zvidze un  Sise kā savrupatradumu viena no daudzjām vietām). Domājams, ka tieši šajā laikā Latvijas teritorijas iedzīvotāji kļuva par izteiktiem vietsēžiem, ierīkojot pastāvīgas apmetnes, pārtiku iegūstot, galvenokārt, dzīvesvietas tuvumā. Vidējais mezolīts atbilst Baltijas jūras baseina saldūdens stadijai – Ancilus ezers.

Vēlajā mezolītā (6000.-5400. g. p. m. ē.) siltos klimatiskajos apstākļos daudzveidojās flora un fauna. Par  medījamajiem dzīvniekiem kļūst staltbrieži un mežacūkas. No vēlā mezolīta cilvēku dzīvesvietām plaši pētītas ir Osas un Zvidzes apmetnes pie Lubāna ezera.

Mezolītā cilvēki ilgāk uzturējās vienā vietā. Tā laika apmetnēs dzīvoja kopā vairākas ģimenes, kopā 20-25 cilvēku. Mājokļa tuvumā – 100 līdz 200 m joslā ap to – uzturējās sievietes un bērni. Viņu uzdevums bija rūpēties par apmetnes kārtību, vākt kurināmo, gādāt par ūdeni un gatavot ēdienu.

Mezolītā cirvjus, kaltus un cērtes gatavoja  arī no citiem iežiem, izmantojot skaldīšanas un slīpēšanas tehnikas. Mezolītā visbiežāk mēdza noslīpēt tikai rīka asmens daļu.

Mezolīta iedzīvotāji rotājās ar dzīvnieku zobu, arī bebru un putnu kaulu piekariņiem, bet sākot ar vidējo neolītu, plaši sastopami dažādas formas dzintara piekariņi, krelles, ripas un riņķi, kā arī atsevišķas, dažkārt ļoti smalki izstrādātas, dzīvnieku skulptūriņas. Kā liecina pētījumi Sārnates apmetnē un Lubāna ezera baseina apmetnēs, dzintara rotas izgatavoja šī amata meistari īpašās darbnīcās.

Zvejniekos pie Burtnieka ezera atklāts viens no Ziemeļeiropas nozīmīgākajiem akmens laikmeta kapulaukiem. Izpētīti 329 kapi, no kuriem senākie datēti ar vidējo mezolītu, bet lielākā daļa apbedījumu attiecināmi uz vēlo mezolītu, agro un vidējo neolītu. Dažkārt kapā lika kaula, krama vai akmens ieročus un darbarīkus, bet visbiežāk sastopami dzīvnieku zobu piekariņi, ar kuriem dažkārt tika bagātīgi izrotāts mirušā tērps.

Avoti:  

1.    Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata. Rīga: LU Latvijas vēstures institūts, apgāds “ Zinātne”, 2021.