Paleolīts

Paleolīts (grieķu paleo  – sens, lithos  – akmens) ir senākais zināmais un visgarākais aizvēstures posms, aptverot miljoniem gadu ilgo glaciālo un interglaciālo posmu miju līdz pēcleduslaikmeta (holocēna) sākumam apmēram pirms 12  000 gadiem. Paleolīta laikmets zīmīgs ar pirmo cilvēku parādīšanos līdz mūsdienu modernā cilvēka (Homo sapiens sapiens) izveidei. Šajā garajā periodā notiek arī seno tehnoloģiju (akmens, krama, kaula un raga apstrādes) pilnveidošanās un sabiedrības sociālā attīstība. Klasiski paleolītu dala senākajā, vidējā un vēlajā. Vēlā paleolīta laikā, ledājiem atkāpjoties, Ziemeļeiropa tiek apdzīvota. Paleolīta cilvēka sadzīvi, uzskatus vislabāk ilustrē agrīnā alu māksla. Pašreiz zināmas vairākas nekā 150 alu ar pirmatnējiem zīmējumiem, kuru izmēri sasniedz līdz pat 5 m. Tie veidoti ar dabiskām krāsvielām – ogli, okeru u.c. minerāliem, dzīvnieku taukiem, asinīm un augiem. Lielākās alas atrodas mūsdienu Francijas DR un Spānijas Z, neapšaubāmi šādām alām piemīta arī reliģiozs pielietojums.

Lasko ala atrodas DR Francijā, netālu no Montinjakas pilsētas. Tajā vairāk kā 600 klinšu zīmējumos attēloti lieli dīvnieki, vietējā fauna, kas atbilst paleolīta laikam. Tiek uzskatīts, ka zīmējumus veidojušas vairākas paaudzes pirms 17 gt.

Paleolītā senie cilvēki arī darināja figūriņas  no akmens, kauliem, ragiem, retos gadījumos no māla. Īpaša vieta bija sievietes atdarināšanai ar lieliem gurniem un krūtīm. Senākā skulptūra pasaulē atrasta Āfrikas Tantanā. Zinātnieki to iesaukuši par  Tantanas Venēru. Skulptūrai ir 300 gt. https://donsmaps.com/tantanvenus.html

     Apdzīvotība Latvijā aizsākās, kad, pēdējiem ledājiem atkāpjoties, izveidojās upju un ezeru tīkls, parka tundras vide ar pundurbērzu un priežu audzēm, nelielu kārklu, vītolu un alkšņu piejaukumu. Šajā vidē bija sastopami ziemeļbrieži, pat kāds mamuts, un ieceļoja arī senais cilvēks – mednieks. Paleolīta posms beidzās ar krasām klimata izmaiņām, kas izsauca pārmaiņas arī cilvēku dzīvesveidā un sabiedrības organizācijā. Ilgu laiku ziņu par Latvijas senāko apdzīvotību trūka. Tikai 20.  gs. 70.  gados tika atklāta pirmā senā apmetne Daugavas lejtecē, kā arī atpazīti krama savrupatradumi visā Latvijas teritorijā. Pašreiz par mūsu zemes apdzīvotību vēlā paleolīta beigās liecina dzīvnieku, galvenokārt ziemeļbriežu kauli, kaula un raga rīki un augstas kvalitātes krama rīku atradumi. Visā Latvijas teritorijā, it īpaši Lielupes lejteces rajonā, atrasti ziemeļbriežu kauli, galvenokārt ragi. Šim periodam pieder arī Daugavas baseinā Ošas upē pie Rudzātiem atrasta mamuta lāpstiņa. Ar vēlā paleolīta laiku saistās arī divpadsmit kaulā un ragā grieztas harpūnas, kuras atrastas Lubāna ezera krastos, bet viena  – Dvietes upes baseinā.

Raga rīku klāstu papildina Latvijas dienvidrietumos, Ventas pietekas Zaņas baseinā atrastais t. s. Lingbi tipa cirvis  – no ziemeļbrieža raga veidots rīks, kura pielietojums tulkots dažādi (āmurs, cirvis u. c.). Tomēr galvenais laikmetu raksturojošais atradums ir krama rīki. Gan apmetnēs, galvenokārt Salaspils Laukskolā, gan arī savrupatradumos iegūtais krama inventārs ir samērā vienveidīgs. Rīku vidū dominē gala kasīkļi, vidus un stūra griežņi, bet bultas pārstāv eksemplāri ar izteiktu kājiņu, kura no apakšpuses klāta ar retušu. Rīki pagatavoti no augstvērtīgām krama šķirnēm, kas Latvijā nav sastopamas. Rīku izgatavošanā izmantoti divlaukumu nukleji, no kuriem ar mīkstās atskaldīšanas metodes palīdzību atšķeltas gan nažveida šķilas, gan atšķilas, kas tālāk izmantotas rīku veidošanai. Viss krama komplekss datēts tipoloģiski, salīdzinot to ar līdzīgiem atradumiem Ziemeļeiropā. Vislielākā līdzība saskatāma ar krama rīku kompleksiem Vislas, Dņepras, Pripetes un Nemunas baseinos, kur tie veido t.s. Svidru krama industrijas centrālo apgabalu.

Kaula un raga rīki savukārt uzrāda plašākas paralēles, līdzīgiem atradumiem – harpūnām un Lingbi cirvjiem – parādoties no Daugavas krastiem ziemeļaustrumos līdz Dānijai un Lielbritānijai ziemeļrietumos, pārstāvot ziemeļbriežu mednieku apdzīvotos apgabalus vēlā paleolīta nobeiguma posmā. Apmetnes galvenokārt izvietojušās lielāko upju  – Daugavas, Lielupes un Ventas krastos, norādot uz ziemeļbriežu un to mednieku migrācijas ceļiem, sezonālajiem pārceļojumiem aptverot simtiem kilometru, kā arī liecinot par seno iedzīvotāju mobilo dzīvesveidu.

Avoti:  

1.    Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata. Rīga: LU Latvijas vēstures institūts, apgāds “ Zinātne” , 2021.

2.    Mg. hist. Artis Buks –  https://vesture.eu/Paleol%C4%ABts