Arheologi un arheoloģija

Seno tautu dzīvesveida un kultūras pētniecībai  arheologi, galvenokārt, materiālu iegūst arheoloģiskajos  izrakumos. Pētāmos objektus viņi sauc par arheoloģiskajiem pieminekļiem.

Latvijas arheoloģiskais mantojums ir nozīmīga pasaules kultūras mantojuma daļa, līdz ar to tā saglabāšana ir gan Latvijas, gan arī citu valstu iedzīvotāju atbildības un sirdsapziņas jautājums. Tādēļ ir svarīgi, lai katrs cilvēks aizsargātu arheoloģisko mantojumu un atturētos no darbībām, kas apdraud tā saglabāšanu.

Par arheologu var kļūt, studējot vēsturi un specializācijā izvēloties arheoloģiju. Arheologam jābūt pacietīgam, skrupulozam, aizrautīgam un entuziasma pilnam. Arheologs atklāj jaunas un apzina esošās arheoloģiskās vietas, veic to izpēti un informē sabiedrību par saviem darba rezultātiem. Pirms arheoloģisko izrakumu veikšanas, arheologs iepazīstas ar arhīvu materiāliem un publikācijām par pētāmo vietu vai objektu. Ja pieejamā informācija ir nepietiekama, tad pirms izrakumu veikšanas, viņš veic pētāmās vietas apzināšanu dabā. Arheologs sagatavo izpētes darbu programmu, kurā norāda mērķi, uzdevumus un metodes, iesniedz to Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē, lai saņemtu atļauju arheoloģisko izrakumu veikšanai. Tikai pēc atļaujas saņemšanas var sākt izrakumus.

Arheologa darbs sastāv ne tikai no tehniskā izrakumu procesa, bet arī hipotēžu izteikšanas un dažādu versiju izstrādāšanas par to, ko atradumi un konteksts, kādā tie ir atrasti, stāsta par cilvēkiem senatnē, to, kā viņi ir dzīvojuši un kam ticējuši, kas viņiem ir bijis svarīgs.

Arheoloģija kā vēstures palīgdisciplīna  ir īpaši nozīmīga Latvijas aizvēstures pētīšanā, jo par šo laiku nav atrodami rakstīti vēstures avoti. Aizvēsture –  laika periods līdz 13. gadsimtam. Par notikumiem 13. gadsimtā Latvijas teritorijā vēsta senākās hronikas.

Arheologi strādā, pētot objektus gan zemē, gan ūdenī. Pie zemūdens arheoloģijas  pieder šādi objekti: nogrimuši kuģi, senas dzīvesvietas un kapulauki, kas  dažādu iemeslu dēļ  nokļuvuši zem ūdens – zemestrīču, krastu nogruvumu, ūdens līmeņa  paaugstināšanās rezultātā. Zemūdens arheoloģija radās 20. gadsimtā. Latvijā zemūdens arheoloģiskie pētījumus  veica vēsturnieks-arheologs Jānis Apals Āraišu, Vilkmuižas, Ušura u.c. ezeros.

Citas vēstures palīgdisciplīnas

Antropoloģija arī pēta lietiskos vēstures avotus –  cilvēku kaulus. Vārds ‘antropoloģija’ radies, izmantojot latīņu valodas vārdu ‘antropos’ –  cilvēks. Antropologi pēta cilvēku kaulus, skeletus, galvaskausus. Pēc tiem iespējams noteikt gūtos ievainojumus, dzīves apstākļus, pārtiku, kas lietota u.c. Viņi pēta cilvēku izcelšanos, attīstību, īpatnības.

Etnogrāfu galvenais izpētes objekts ir tautas tradicionālā sadzīves kultūra: nodarbošanās veidi, darbarīki, tautas lietišķā māksla, apģērbs, uzturs. Etnogrāfija cieši saistīta ar folkloras pētniecību, arheoloģiju, valodniecību, mākslas vēsturi. Etnogrāfiskais materiāls ir gan lietiskie, gan rakstītie vēstures avoti.

Heraldika ir gan ģerboņu pētniecība, gan ģerboņu māksla –  ģerboņu attēlošana kādā mākslas veidā un materiālā, atbilstoši heraldikas likumiem. Nozares nosaukums cēlies no heroldiem –  valdnieku vai bruņinieku pavadoņiem un sūtņiem viduslaikos. Sākotnēji ģerboņi veidojās noteiktai dzimtai vai kārtai.  Ģerbonis rotāja bruņinieka vairogu un kalpoja  kā atšķirības zīme. Vēlāk radās pilsētu, valstu, amatnieku apvienību, mācību iestāžu ģerboņi. Ģerboņus attēlo uz zīmogiem, monētām, kapu pieminekļiem, karogiem u.c. dažādiem priekšmetiem.

Ģenealoģija pēta atsevišķu personu un dzimtu izcelsmi. Radniecības attiecības grafiski var attēlot ciltskokā. Tas nozīmē, ka dzimtai piederīgi cilvēki cēlušies no viena ciltskoka jeb tos saista kopīgi senči.

Numismātika pēta monētas, kā arī papīra naudaszīmes, medaļas, ordeņus, dažādas godazīmes. Monētas var palīdzēt atklāt noderīgu informāciju par laiku, kurā tās radušās. Tāpat svarīga ir to izplatība –  cik tālu no izcelsmes vietas tās atrodamas, cik tālu monētas ceļoja pa seniem tirdzniecības ceļiem.

Vēsturniekiem nereti nepieciešams sadarboties ar citu zinātņu speciālistiem. Ķīmiķi un fiziķi palīdz noteikt atrasto lietu vecumu.

•  Biologi palīdz atpazīt augu un dzīvnieku atliekas, izdarīt secinājumus par cilvēku nodarbošanās veidiem un pārtiku.
• Ģeogrāfi sadarbojas, kad nepieciešams uzzināt, kādi bijuši klimatiskie apstākļi dažādos laika periodos, kādas jaunas zemes cilvēki atklājuši.
• Informācijas tehnoloģiju speciālisti palīdz izstrādāt speciālas datorprogrammas, kuras izmanto dažādiem nolūkiem, piemēram, pēc galvaskausa rekonstruē sejas vaibstus, rekonstruē ēkas, utt.
• Valodnieki palīdz darbā ar senajās valodās rakstītajiem tekstiem –  tos atšifrēt, izlasīt, saprast. Ir vairākas senas valodas, kuras prot lasīt nedaudzi cilvēki. Vārdu nozīme laika gaitā mēdz mainīties. 

Pētot vēstures avotus, vēsturnieki nereti saskaras ar atšķirīgu informāciju par vienu un to pašu notikumu. Tāpēc, vēlams, izpētīt pēc iespējas vairāk un dažādus avotus, tos salīdzinot un izdarot secinājumus par atšķirīgo un kopīgo. Tikai, apkopojot visdažādāko vēstures nozaru pētnieku darba rezultātus, iespējams gūt maksimāli pilnīgu priekšstatu par kādu laika periodu, vietu, notikumu, cilvēku.