A Zemgaļi, latgaļi, sēļi

Zemgaļi

Zemgaļi pirmo reizi minēti 11. gs. skandināvu avotos. Vēlajā dzelzs laikmetā zemgaļi dzīvojuši Lielupes un daļēji Ventas vidusteces baseinā. Zemgaļu apdzīvotā teritorija iesniegusies arī mūsdienu Lietuvas ziemeļu daļā, savukārt Gaujas baseinā zemgaļi bija asimilējušies latgaļu un lībiešu vidē. Zemgaļiem raksturīgi līdzenie kapulauki, nesadedzinātus mirušos ierokot kapu bedrēs, kas kārtotas rindās. Līdzīgi latgaļiem, ievērota vīriešu un sieviešu pretēja orientācija, bet 11. gs. austrumu–rietumu orientāciju nomainīja orientācija ziemeļu–dienvidu virzienā. Vīriešu kapos tika likti ieroči – šķēpi, naži, zobeni. No darbarīkiem kapos likti cirvji, uzmavas kalti, izkaptis. Sieviešu kapos pie kājām novietots kaplis, sirpis, jostas rajonā – īlens vai nazis. No zemgaļu pilskalniem 11.–12. gs. sevišķi nocietināti bija Tērvetes pilskans un Mežotnes pilskalns. Lai gan Daugmales pilskalnā no 11. gs. pārsvaru guvuši lībieši, iespējams, tieši šeit atradusies Indriķa hronikā minētā “zemgaļu osta”. Tas izskaidro zemgaļu aktīvo iesaistīšanos Baltijas jūras reģiona tirdzniecībā, zemgaļu pieminējumu skandināvu avotos un lībiešiem raksturīgo piekariņu plašo izplatību zemgaļu vidū. Zemgalē atrasti arī ievērojami sudraba lietu depozīti, lielākais no tiem Salgales Rijniekos. Zemgaļi 1106. gadā guva uzvara pār Polockas kņazu Rogvalodu Vseslaviču (arī Vseslavičs Rogvalods-Bariss) un viņa brāliem. Tas acīmredzot pārtrauca gan meslu kundzības, gan pareizticības izplatību rietumu virzienā.

Arī Zemgalē veidojušās vairākas zemes – Upmale ar centru Mežotnē, Silene, Žagare, Dobene, Spārnene, Tērvete un Dobele, tomēr tieši Zemgalē centralizācijas procesi noritējuši visstraujāk, Tērvetes vecākajiem nostiprinot kontroli pār pārējo Zemgali. Cik noprotams no 13. gs. sākumā rakstītajiem avotiem, patstāvīgu politiku centušies īstenot Upmales novada vecākie, tomēr Tērvetes novada vecākais Viestards (Viesthard, Vester) aktīvi centies kavēt vāciešu nostiprināšanās mēģinājumus Mežotnē.

Latgaļi

Latgaļi vēlajā dzelzs laikmetā paplašināja savu teritoriju, atspiežot Baltijas somus Vidzemes ziemeļdaļā. Latgaļu pieminekļi parādās Trikātas, Vijciema un Gaujienas apkārtnē, savukārt Daugavas lejtecē nostiprinājās lībieši. Latgaļu apdzīvotais Ogres Ķentes pilskalns beidza pastāvēt 9. gs. Latgaļiem raksturīgi līdzenie kapulauki, kuros ievērota vīriešu un sieviešu pretēja orientācija. Vīrieši guldīti ar galvu uz austrumiem, sievietes – uz rietumiem. 10. gs. līdzās līdzenajiem kapiem parādījās arī uzkalniņu kapi. Zināmi ap 50 uzkalniņu kapulauki ar 4 tk uzbērumiem, kamēr līdzeno kapulauku skaits ir vairāk nekā 200. Latgaļu apģērbu iespējams rekonstruēt jau kopš 7. gs. Īpaši greznas ir latgaļu sieviešu villaines, kas rotātas ar ieaustiem bronzas gredzentiņiem.

Latgaļi dzīvojuši pilskalnos, apmetnēs pie pilskalniem, apmetnēs un ezerpilīs, no kurām plaši pētīta un rekonstruēta 9.–10. gs. apdzīvotā Āraišu ezerpils. Iespējams, pastāvējušas arī viensētas, par ko liecina ziņas “Vecākajā Livonijas atskaņu hronikā” (Älteste Livländische Reimchronik, 1290–1298), ka “nedzīvo tie vienā barā, bet savrup mežā mājas ceļ”. Latvijā zināmas 10 ezerpilis, visas tās izvietotas morēnas ezeros ap Vidzemes Centrālo augstieni. Tās pastāvējušas  8.–9. gs.

Latgaļiem vēlā dzelzs laikmeta beigās izveidojās vairākas lielākas teritoriālas apvienības. Koknese un Jersika rakstītajos avotos sauktas par valstīm (regnum), bet Tālava un Atzele par zemēm (terram). 988. gadā Kijevas kņazs Vladimirs pieņēma kristīgo ticību no Bizantijas un kļuva par Kijevas kņazu Vladimiru I Svjatoslaviču (krievu Владимир Святославич, senkrievu Володимѣръ Свѧтославичь); 10. gs. Daugavas augštecē nostiprinājās Polockas kņaziste, no kurienes sākās pareizticības izplatīšana latgaļu un lībiešu zemēs. Līdz 12. gs. 2. pusei polockiešiem izdevās izveidot kristīgus atbalsta punktus Koknesē un Jersikā.

Sēļi

Sēļi pirmo reizi minēti 13. gs. Indriķa un Atskaņu hronikā. Pēc rakstīto avotu ziņām, sēļi dzīvojuši Kokneses apkārtnē, Rīgas tuvumā un Daugavas kreisajā krastā no Jaunjelgavas un Taurkalnes līdz Apaščas un Rovējas upei. Daļa sēļu apdzīvoto zemju iesniegušās mūsdienu Ziemeļaustrumlietuvā. Lai gan sēļu kultūra ļoti līdzīga latgaļu kultūrai, no iepriekšējā perioda viņiem saglabājusies tradīcija līdzās līdzenajiem kapiem, mirušos apbedīt arī uzkalniņu kapulaukos. Lielākais no sēļu uzkalniņu kapulaukiem ir Sēlpils Lejasdopeles ar 63 uzkalniņiem.

B Keramika un bruņojums dzelzs laikmetā

Kapulaukos apbedīti kuršu priekšteči. Mūsdienu Latgales dienvidu daļā un Augšzemes austrumu daļā agrā dzelzs laikmeta senkapi nav zināmi, bet šī laika apdzīvotība konstatēta Dignājas, Stupeļu un Madalānu pilskalnos, lauku apmetnēs Kerkūzos, Vilmaņos, Indricā un Slobodā. Šo kultūras apgabalu nodala pēc tam raksturīgās švīkātās keramikas. Šāda tipa dzīvesvietas ar švīkāto keramiku izplatītas Lietuvas austrumos un Baltkrievijas rietumos. Šīs kultūras piederīgos saista ar austrumbaltu grupām, kas agrajā dzelzs laikmetā dzīvojušas Augšdņepras baseinā. Vidzemes, Latgales un Kurzemes ziemeļu daļā dzīvojušie, līdzīgi kā Igaunijas un dienvidu Somijas iedzīvotāji, mirušos apbedījuši akmeņu krāvumu kapulaukos – no lielākiem akmeņiem izveidotos četrstūros. Šo grupu saista ar Baltijas somiem.

No 5. gs. Baltijā maiņas ceļā ieplūda sudrabs, kas veicināja sabiedrības sociālo diferencēšanos, kas izteiktāka tieši 5.–6. gs.  Kopumā vidējā dzelzs laikmetā vērojama sabiedrības militarizācija – vīriešu kapos dominēja ieroči, tika nocietināti pilskalni.