Vikingu ekspansija Eiropā un daudzos gadījumos tālu aiz tās robežām sākās 9. gadsimta sākumā un turpinājās apmēram līdz 11. gadsimta vidum. Vikingi dzīvoja visā Skandināvijā (Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā), Islandē, Grenlandē, īsu brīdi  Ziemeļamerikā, kā arī Baltijas jūras piekrastē (Latvijā, Igaunijā). Pasaules vēsturē vikingus pazīst kā nežēlīgus laupītājus un sirotājus, taču vikingi bija arī lietpratīgi kuģu būvētāji, bezbailīgi karotāji, gudri tirgotāji un čakli zemkopji. Vārda “vikingi” izcelsme nav īsti skaidra. Vikingi, tāpat kā vairums citu agrāko vai vēlāko gadsimtu piejūras reģionu iedzīvotāji, nodarbojās ar lauksaimniecību un zvejniecību. Sākotnēji vikingi savu jūras braukšanas prieku arvien vairāk papildināja ar laupīšanu, tomēr drīz tie atrada ienesīgu tirdzniecības ceļu no Rietumeiropas uz Tuvajiem Austrumiem, kuru vairākus gadsimtus pirms viņiem kontrolēja goti.

 

Agrākā liecība par vikingu laikmeta sākumu ir par dāņu un norvēģu jūras sirotāju iebrukumu 793.g. Lindisfārnas klosterī, kas atradās Anglijas ziemeļu apgabalā Nortambrijā. Cēloņi vikingu sirojumiem meklējami gan Skandināvijas dabas apstākļos, gan sarežģītajā ziemeļģermāņu sabiedrības attīstības gaitā. Lai gan ziemeļģermāņi apdzīvoja plašas teritorijas, lauksaimniecībai piemērotu zemju tur bija maz. Lai bargajos dabas apstākļos izdzīvotu, vikingi dzīvoja radinieku grupās. Mantu un vietu mantoja tikai vecākais dēls, tāpēc pārējie dēli parasti kļuva par sirotājiem. Vēl viens aspekts, kas padarīja vikingus par īpaši drosmīgiem jūras braucējiem un karotājiem sakņojas viņu reliģiskajos priekšstatos. Vikingi ticēja, ka, ja viņi ies bojā kaujaslaukā vai jūrā, viņi pēc nāves nonāks Valhallā – aizkapa valstībā, kurā kritušie karavīri laiku pavada dzīrēs un līksmībā.

 

Vikingi nebūt nebija tikai jūras laupītāji, tie bija arī labi tirgotāji. Viņi tirgoja gan ziemeļos iegūtās zvērādas un vergus, gan arī sagrābto laupījumu. Vikingu izveidotais ziemeļu-dienvidu tirdzniecības ceļš bija svarīgs Eiropai tās ekonomiskajos sakaros ar arābiem un citām Austrumeiropas zemēm.

Vikingu laikmets beidzās 11. gs. vidū, taču Normandijas hercogistes normaņu iekarojumos turpināja saglabāties daudzas vikingu iezīmes. Piemēram, dodoties iekarot Angliju, Normandijas hercogs Vilhelms I Iekarotājs 1066. g. pārcēlās pāri jūras šaurumam ar kuģiem, kas bija būvēti pēc vikingu parauga.