Bronzas laikmets

Latvijas, tāpat kā Igaunijas, arheoloģijā par bronzas laikmeta sākumu mūsdienās pieņemts uzskatīt 1800. p. m. ē (agrāk – 1600. vai 1500. p. m. ē.), jo tas ir tuvāks  kalibrētajiem, respektīvi, kalendārajiem, radioaktīvā oglekļa (¹⁴C) analīžu uzrādītajiem gadiem. Bronzas laikmeta beigas tiek datētas ar 500. p. m. ē.  Dažkārt bronzas un senāko dzelzs laikmetu (500.–1.  p. m. ē.) mēdz aplūkot kopā, saucot to par Agro metālu periodu (1800.–1. p. m. ē.). Bronzas laikmetam izšķir divus posmus – agro (1800.–1100.  p. m. ē.) un vēlo (1100.– 500.  p. m. ē.).

Bronzas laikmeta pirmajā pusē vēl turpinājās sausais un samērā siltais subboreālais klimats. Laikmeta otrajā pusē to nomainīja vēsāks un mitrāks subatlantiskais klimats, tāpēc ūdensbaseinos paaugstinājās ūdens līmenis un daudzas agrākās apmetnes ezeru piekrastēs vairs nebija izmantojamas. Klimata pasliktināšanās nelabvēlīgi ietekmēja arī meža dzīvnieku, putnu un zivju populāciju pieaugumu, līdz ar to sašaurinot mednieku-zvejnieku sabiedrības tradicionālo iztikas līdzekļu bāzi. Tāpēc lielāku nozīmi sāka iegūt jau kopš vidējā neolīta iepazītā lopkopība un zemkopība. Taču samērā blīvi apdzīvotajās ezeru piekrastēs mitrās purvainās augsnes plašākai zemkopības izvēršanai nebija piemērotas. Sekas tam bija apdzīvotības struktūras izmaiņas – krasi samazinājās vai pat izbeidzās akmens laikmetā intensīvi apdzīvoto ekoloģisko zonu izmantošana un sākās jaunu, lopkopībai un zemkopībai piemērotāku teritoriju apgūšana uz morēnām un upju senlejās. Šīs agrā bronzas laikmeta dzīvesvietas tikpat kā nav zināmas. Tā kā zemkopībai bija ekstensīvs raksturs, tas noveda pie zemes ātras noplicināšanas un pie nepieciešamības ik pēc gada vai diviem ierīkot jaunu tīrumu, veco atstājot ganībām. Acīmredzot, tās bija mazas lauku apmetnes ar nelielu iedzīvotāju skaitu, kas samērā bieži tika pārvietotas un tāpēc nav atstājušas kaut cik ievērojamas liecības. Vēlajā bronzas laikmetā, uzlabojoties agrotehniskajiem paņēmieniem zemes auglības saglabāšanā, lauku apmetnes ieguva stabilāku raksturu un tika apdzīvotas ilgstoši. Tādas pētītas pie Daugavas (Salienas Kerkūzi, Sēlpils Plāteri, Salaspils Laukskola u. c.), arī pie Ventas (Ziru Priednieki).

Vēlā bronzas laikmeta sākumā parādījās jauns dzīvesvietu tips –  nocietinātās apmetnes jeb pilskalni. Šim nolūkam izvēlējās jau dabiski aizsargātas, grūtāk pieejamas vietas – zemesmēles pie lielo upju pietekām, augstieņu stūrus, kalnu kaupru galus, kā arī atsevišķi stāvošus kalnus (Dignājas pilskalns).

Izrokot aizsarggrāvjus, norokot stāvākas nogāzes, uzberot vaļņus un uzceļot koka nocietinājumus, šos pilskalnus dažkārt pārvērta par īstiem cietokšņiem. Nocietinājumu izbūves darbu apjoms bija atkarīgs no konkrētās kopienas iespējām mobilizēt nepieciešamos cilvēku un materiālos resursus. Tāpēc līdzās pilskalniem, kuros veikti lieli zemes darbi un celti spēcīgi nocietinājumi, bija ne mazums tādu, kur vietas dabiskais reljefs netika pārveidots un celtas tikai koka aizsargsienas. Pilskalnos ēkas izvietojās gar nocietinājumu joslu, atstājot neapbūvētu plakuma vidusdaļu. Dažas no ēkām bija nedaudz iedziļinātas zemē, tomēr pārsvarā tās bija virszemes būves, celtas stabu konstrukcijā (celtnes vieta Brikuļos).

Būvēja gan pavisam nelielas – 2 x 3 m celtnītes –, gan arī nedaudz lielākas, taču to izmēri nepārsniedza 4 x 5 m. Telpu apkurei un ēdiena gatavošanai izmantoja atklātos pavardus.

Bronzas laikmeta otrajā pusē un senākajā dzelzs laikmetā Latvijas teritorijā varēja būt apdzīvoti ap 100 pilskalni. Plašākie izrakumi notikuši pie Daugavas, kur pētīti 16 pilskalni, no kuriem trīs – Doles Ķivutkalns, Ikšķiles Vīnakalns un Kokneses Mūkukalns – tika izpētīti pilnībā, arī  – Brikuļu pilskalns pie Lubāna ezera.

Pilskalnos iegūtie materiāli liecina, ka vēlajā bronzas laikmetā saimniecībai bija komplekss raksturs, kur galvenā nozīme bija lopkopībai (liellopi, cūkas, aitas, kazas) un zemkopībai (kvieši, mieži, prosa, zirņi, pupas). Nozīmīgu vietu ieņēma zirgi, kurus izmantoja gan par darba dzīvniekiem, gan lietoja pārtikā. Zemkopība galvenokārt attīstījās kā līdumzemkopība, taču primitīvā kāšarkla atstātās vagu pēdas zem Lielvārdes Dievukalna pilskalna vaļņa jau liecina par tīrumu zemkopību.  Medības (aļņi, mežacūkas, stirnas, bebri, brieži, lāči, zaķi, tauri) un zveja (zandarti, stores, plauži, līdakas, asari) bija palīgnozares.

Pilskalnos bija plaši izvērsta dažādu akmens, kaula, raga un māla priekšmetu un apģērba gatavošana. Keramikā no 2. gt. p. m. ē. pēdējā ceturkšņa sāka dominēt māla trauki ar švīkātu virsmu.

Sastopama arī keramika ar tekstilo nospiedumu vai ar spodrinātu virsmu. Latvijas rietumdaļā bronzas laikmetā bija izplatīta apmestā keramika. Daudzos pilskalnos notika arī bronzas apstrāde, par ko liecina māla tīģeļu un lejamveidņu atradumi. Šādu bronzas apstrādes centru pastāvēšanas nepieciešams nosacījums bija regulārs bronzas pieplūdums, ko varēja nodrošināt tikai tālie maiņas sakari. Latvijā atrasti ap 260 bronzas laikmeta bronzas priekšmeti – ieroči, rotas un t. s. tualetes piederumi (pincetes, bārdas naži, īleni). Bronzu izmantoja tikai šo prestiža priekšmetu izgatavošanai. Darba un ikdienas priekšmetus tāpat kā akmens laikmetā turpināja izgatavot no vietējiem materiāliem – koka, akmens, kaula, māla.

Jauna iezīme bronzas laikmetā bija depozītu parādīšanās. Latvijas teritorijā pavisam atrasti seši bronzas priekšmetu depozīti. Senākais ir ar 1300.–1100. p. m. ē. datētais Priekules Kalēju depozīts, bet pats lielākais ir 5,6 kg smagais ar 600. gadiem p. m. ē. datētais Ventspils Staldzenes depozīts ar skandināviskas izcelsmes priekšmetiem, pārsvarā rotām.

Maiņas sakarus bronzas laikmetā uzskatāmi atspoguļo bronzas priekšmetu izplatība. Nozīmīgi bija sakari dienvidrietumu virzienā ar Baltijas jūras Dienvidaustrumpiekrastes apgabaliem. Izveidojās tiešie sakari ar Skandināviju pāri Baltijas jūrai. Par to liecina t. s. velna laivas Ziemeļkurzemē – Austrumbaltijai neraksturīgi akmens laivveida krāvuma kapi. Apbedīšana simboliskās akmeņu laivās, t. i., kuģos, bija tipiska Skandināvijas tradīcija, īpaši Gotlandē. Sakarus pāri jūrai apliecina arī Staldzenes depozīts ar tipiski skandināviskām rotām. Nozīmīgs tālsakaru ceļš bija Daugava, pa kuru, spriežot pēc tās tuvumā atrastajiem t. s. melārtipa bronzas cirvjiem, notika satiksme starp Melārezeru rajonu centrālajā Zviedrijā un Volgas–Kamas metalurģisko centru austrumos.  

Bronzas laikmetā, kad par galvenajām saimniecības nozarēm kļuva lopkopība un zemkopība un līdz ar to mainījās arī dzīvesveids, mainījās arī sociālās attiecības, reliģiskie un mitoloģiskie priekšstati. Par to, ka sociālās attiecības, salīdzinot ar neolītu, bija mainījušās, liecina, pirmkārt, dzīvesvietu hierarhijas izveidošanās, kad līdzās parastajām lauku apmetnēm parādījās pilskalni kā varas un sociālā statusa centri. Daudzos no tiem konstatētā bronzas apstrāde, personas prestižu apliecinošo bronzas ieroču un rotu izgatavošana un tālo maiņas sakaru uzturēšana norāda uz šo pilskalnu apdzīvotāju augstāku sociālo stāvokli. Bronzas priekšmetu kopumu gandrīz pilnībā veido ieroči, rotas un t. s. tualetes piederumi, kas norāda uz tādām sociālās prakses pusēm, kas saistītas ar karošanu un indivīda reprezentāciju. Pilskalnu izbūve norāda arī uz militāru konfliktu iespējamību. Otrkārt, par izmaiņām sabiedriskajās attiecībās liecina jaunas apbedīšanas tradīcijas. Par atsevišķu indivīdu vai dzimšu sociālās lomas pieaugumu liecina kapu uzkalniņu būve, kas Austrumbaltijā sākās agrajā bronzas laikmetā, kad mainījās arī apbedīšanas veids – līdzās mirušo inhumācijai parādījās kremācija. Būvējot uzkalniņus no zemes, akmeņiem un, iespējams, izmantojot arī koka konstrukcijas, tika izveidots simbolisks mājas vai pat apmetnes modelis, uz kuru nelaiķim pārcelties. Uzkalniņa vietā uz zemes virsmas tika izveidots akmeņu riņķis, parasti 10–15 m diametrā, bet tā centrā no akmeņiem tika būvēts centrālais šķirsts, piemēram, Pukuļu uzkalniņš. Tas bija lielāks un rūpīgāk veidots nekā pārējie, un šķirstā apbedītais, kad retos gadījumos bija iespējams noteikt mirušā dzimumu, vienmēr izrādījās vīrietis. Apkārt centrālajam šķirstam zināmā attālumā apbedīja citus saimes locekļus. Dažiem no tiem tāpat bija izveidoti akmens šķirsti, citiem šķirstu simbolizēja tikai daži akmeņi, bet bija arī apbedījumi pilnīgi bez akmens šķirstiem. Visas šis konstrukcijas tika pārklātas ar zemju un akmeņu uzbērumu. Tā kā kapu uzkalniņu būvei bija nepieciešama ievērojami lielāka darba un materiālo resursu mobilizācija salīdzinājumā ar apbedīšanu līdzenajos kapulaukos, tad pat virspusīga demogrāfiskā kalkulācija liecina, ka šīs savam laikam monumentālās būves nebija visu attiecīgās sabiedrības locekļu apbedīšanas vietas, bet tikai ievērojamāko. Šādi uzkalniņu kapulauki pētīti Bārtas Pukuļos, Salaspils Reznās, Limbažu Buļļumuižā un citur. Mēģinot rekonstruēt tās sabiedrības modeli, kuras piederīgie tika apbedīti šādos uzkalniņkapos, jākonstatē, ka tā bija sociālā ziņā jau pietiekami diferencēta.

Ar ražotājsaimniecības ieviešanos daudz spēcīgāku izpausmi guva dažādi – saules, mēness, auglības, senču un citi kulti. Par senču kulta nostiprināšanos liecina jau pieminēto kapu uzkalniņu būve. To izveidojumā skaidri saskatāma mājas ideja – mirušie izvietojās atbilstoši viņu sabiedriskajam stāvoklim dzīvo pasaulē. Ar saules kultu saistāma jaunā tradīcija iesvētīt nākamā uzkalniņa vietu ar uguni, tāpēc uzkalniņu pamatnē parasti atklāja ogļaini pelnainus slāņus. Ar saules kultu, šķiet, jāsaista arī paša uzkalniņa pamatnes akmeņu riņķis, tāpat kā no sarkanajiem māliem un akmeņiem izveidotās apļveida konstrukcijas dažos Reznu un Pukuļu kapulauka uzkalniņos. Šīs konstrukcijas atgādina dzīvesvietās atklātos pavardus. Uzskata, ka mājas pavarda kults, kura pazīmes atrodamas arī latviešu mitoloģijā, saistāms ar saules kultu.

 Arī mirušo sadedzināšana atspoguļo izmaiņas priekšstatos par cilvēka pēcnāves stāvokli. Iespējams, ka šai tradīcijai pamatā ir jauns uzskats par cilvēka dvēseli, kura pēc nāves atstāj fizisko ķermeni. Uguns un dūmi palīdzēja dvēselei nokļūt aizsaulē. Attieksmi pret mirušajiem un mirušo pasauli noteica uzskats, ka senči var gan palīdzēt, gan kaitēt dzīvajiem.

Auglības kulta izpausmes sastopamas jau vidējā neolītā, kad sākās pirmie lopkopības un zemkopības mēģinājumi. Nav šaubu, ka bronzas laikmetā lopkopju-zemkopju sabiedrībā šis kults attīstījās tālāk. Ar to saistāmi Klaņģukalna pilskalnā atrastie ap 6 cm garie no māla izgatavotie graudu modeļi. Latvijā tie pagaidām ir vienīgie šāda veida atradumi, taču tālāk uz dienvidiem izplatītajās zemkopju kultūrās tie sastopami biežāk.

Šīs pazīmes liecina, ka, salīdzinot ar mednieku-zvejnieku kopienām, bronzas laikmeta sabiedrībā sociālā sarežģītība bija pieaugusi. Spriežot pēc pilskalniem, to nocietinājumu rakstura, bronzas apstrādes izvērsuma, bronzas priekšmetu izplatības, attiecīgo apvidu iesaistes maiņas sakaros, kapu uzkalniņu būves, izceļas rajoni, kur sociālā sarežģītība bija lielāka, kā arī tādi, kur tā bija mazāka. Izvērstāka sociālā hierarhija bija raksturīga Rietumlatvijai, Daugavas piekrastei. Mazāka tā bija ziemeļaustrumu Vidzemē (atskaitot Lubāna baseinu), Latgalē un Augšzemē, iespējams, arī Lielupes baseinā Zemgalē. Uzskata, ka Latvijas dienviddaļu apdzīvoja baltu, bet ziemeļdaļu – Baltijas jūras somu ciltis.

Avoti:

1.     Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata. Rīga: LU Latvijas vēstures institūts, apgāds “ Zinātne”, 2021.

2.       www.encikliopedija.lv