6. temats. Akmens laikmeta vidējais periods – mezolīts

Patstāvīgai lasīšanai 

Mezolīts

Iestājoties siltākam klimatam, tundras klajumi aizauga ar mežu, ziemeļbrieži izmira vai aizceļoja tālāk uz ziemeļiem. Pilnībā izmainoties augu un dzīvnieku valstij, radikāli mainījās arī iedzīvotāju dzīvesveids. Šīs izmaiņas iezīmēja mezolīta sākumu. 9000.–8300. g. p. m. ē. seno iedzīvotāju svarīgākie medību dzīvnieki bija aļņi, mežacūkas, zaķi, vilki. Bērzu, priežu un egļu mežos izdevīgākas kļuva individuālās medības ar šķēpu, loku un bultām. Palīgs tajās bija pieradināts savvaļas suns. Ļoti nozīmīga bija arī līdaku, karūsu, samu, zandartu, asaru, plaužu un līņu zveja iekšējos ūdeņos ar vienkoču laivu, murdu, žebērkļu palīdzību, un šajā laikā apmetnes  sāka ierīkot Burtnieka (Zvejnieki) un  Lubānas ezera (Sūļagals) krastos. Piekrastes iedzīvotāji medīja arī roņus. Cilvēki sāka būvēt noturīgākas celtnes, vākt augus, ogas, sēnes un  ezerriekstus no tāsīm izgatavotās vācelēs.

Mezolīta sākumā ap 8700 g. p.m.ē. Joldijas jūras vietā izveidojās liels saldūdens ezers, kuru zinātnieki ir nosaukuši par Ancilus ezeru. Tas savu nosaukumu ieguva no saldūdens gliemeža Ancilus fluviatilis, kurš dzīvoja ezerā. Pāreja no Ancilus ezera uz nākamo Baltijas jūras stadiju – Litorīnas jūru precīzi līdz galam vēl nav noskaidrota. Ap 6500 g. p.m.ē.  jeb vidējā mezolīta beigās tā jau bija izveidojusies sālsūdens jūra, kurai zinātnieki  devuši nosaukumu Litorīnas jūra. Arī šī jūra ieguva gliemeža  Littorina littorea nosaukumu.

Vidējā mezolīta (8300.-6000. g. p. m. ē.) nozīmīgākās apmetnes: Vendzava, Celmi, Ziedoņskola, Zvejnieki II, Zvidze.

     No vēlā mezolīta (6000.-5400. g. p. m. ē.)  cilvēku dzīvesvietām plaši pētītas ir Osas un Zvidzes apmetnes pie Lubāna ezera. Mezolītā cilvēki ilgāk uzturējās vienā vietā. Tā laika apmetnēs dzīvoja kopā vairākas ģimenes, kopskaitā –  20-25 cilvēku. 100 līdz 200m joslā ap uzbūvēto mājokli uzturējās sievietes un bērni. Viņu uzdevums bija rūpēties par apmetnes kārtību, vākt kurināmo, gādāt par ūdeni un gatavot ēdienu.

Mezolītā cirvjus, kaltus un cērtes gatavoja  ne tikai no krama, bet arī no citiem iežiem, izmantojot skaldīšanas un slīpēšanas tehnikas. Šim periodam raksturīga ir arī dažādu materiālu -kaula un krama kombinēšana. Visbiežāk cilvēki mēdza noslīpēt tikai rīka asmens daļu. Jauna parādība mezolītā  ir rīku ornamentēšana un mirušo glabāšana kapuvietās.

Avoti:  

1. Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata. Rīga: LU Latvijas vēstures institūts, apgāds “ Zinātne”, 2021.
2. encikliopedija.lv
3. Teksts IK Māravoti akmens laikmeta animācijai – hist. Mārcis Kalniņš, 2021.