10. temats. Bronzas laikmets.

Patstāvīgai lasīšanai

Vēlā bronzas laikmeta sākumā parādījās jauns dzīvesvietu tips –  nocietinātās apmetnes jeb pilskalni. Šim nolūkam izvēlējās jau dabiski aizsargātas, grūtāk pieejamas vietas – zemesmēles pie lielo upju pietekām, augstieņu stūrus, kalnu kaupru galus, kā arī atsevišķi stāvošus kalnus (Dignājas pilskalns).

Izrokot aizsarggrāvjus, norokot stāvākas nogāzes, uzberot vaļņus un uzceļot koka nocietinājumus, šos pilskalnus dažkārt pārvērta par īstiem cietokšņiem. Nocietinājumu izbūves darbu apjoms bija atkarīgs no konkrētās kopienas iespējām mobilizēt nepieciešamos cilvēku un materiālos resursus. Tāpēc līdzās pilskalniem, kuros veikti lieli zemes darbi un celti spēcīgi nocietinājumi, bija ne mazums tādu, kur vietas dabiskais reljefs netika pārveidots un celtas tikai koka aizsargsienas. Pilskalnos ēkas izvietojās gar nocietinājumu joslu, atstājot neapbūvētu plakuma vidusdaļu. Dažas no ēkām bija nedaudz iedziļinātas zemē, tomēr pārsvarā tās bija virszemes būves, celtas stabu konstrukcijā

Bronzas laikmetā, kad par galvenajām saimniecības nozarēm kļuva lopkopība un zemkopība un līdz ar to mainījās arī dzīvesveids, mainījās arī sociālās attiecības, reliģiskie un mitoloģiskie priekšstati. Par to, ka sociālās attiecības, salīdzinot ar neolītu, bija mainījušās, liecina, pirmkārt, dzīvesvietu hierarhijas izveidošanās, kad līdzās parastajām lauku apmetnēm parādījās pilskalni kā varas un sociālā statusa centri. Daudzos no tiem konstatētā bronzas apstrāde, personas prestižu apliecinošo bronzas ieroču un rotu izgatavošana un tālo maiņas sakaru uzturēšana norāda uz šo pilskalnu apdzīvotāju augstāku sociālo stāvokli. Bronzas priekšmetu kopumu gandrīz pilnībā veido ieroči, rotas un t. s. tualetes piederumi, kas norāda uz tādām sociālās prakses pusēm, kas saistītas ar karošanu un indivīda reprezentāciju. 

Avoti:  

1. Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata. Rīga: LU Latvijas vēstures institūts, apgāds “ Zinātne”, 2021.

    2. www.enciklopedija.lv